Smidzināja sīks pavasara lietutiņš, Jānis dziļā aizgrābtībā stādīja jaunās ābelītes un citus augļu kokus. Šeit bija viņa dzimtā zeme, viņa tēva mājas. Jānis bija apņēmības pilns atjaunot un attīstīt noplukušo saimniecību. Viņš bija iecerējis restaurēt saimniecības ēkas un uzcelt jaunu māju, iestādīt plašu augļu dārzu un rožu dārzu sirdij. Eh, ne tikai rozes, bet arī citas puķes reiz ziedēs viņa dārzā un čakla, jauka saimniecīte tās ravēs! Jānis bija entuziasma un optimisma pilns.
– Ko tu tur ņemies?! – iesaucās lielceļa gājējs.
– Vai kādam laukos ābolu vajadzēs, vai ar tiem tu nopelnīsi?!
Jānis palūkojās gājējā, tas bija kaimiņu Juris. Tieši gar viņa mājām vijās lielceļš, pa kuru varēja nokļūt gan Rīgā, gan tālās pasaules zemēs.- Vēl jau es nedomāju par pelņu, vēl jau manām ābelītēm ir jāielaiž saknes zemē, – atbildēja Jānis.
– Met mieru! Brauc man līdz uz ārzemēm, tur var labi nopelnīt!
– Paldies, bet nē. Man tepat ir labi, – mierīgi atteica Jānis.Juris paskatījās uz viņu kā uz prātā jukušu un cilpoja tālāk savu ceļu, tur aiz horizonta vilināt vilināja laba dzīve. Jānis pavadīja viņu ar mierīgu skatienu, domās novēlot izdošanos visos labos darbos.Ābelītes ieaugās un sāka ziedēt. Jānis bija atvedis baļķus jaunai mājai un sācis būvniecības darbus. Kūts jau bija atjaunota un aiz tās pletās plašs kartupeļu un dārzeņu lauks.
Sivēni pie kūts omulīgi urkšķot rušinājās dubļos, bet gotiņas gremoja jauno zālīti. Gaisā čivināja cīrulītis, krūmos vīteroja putniņi… Jāņa sirds bija mīlestības un prieka pilna, raugoties kā atdzimst viņa saimniecība.
– Hei, Jāni, ko tu te viens pats mokies?! Laid man līdz uz Rīgu, dibināsim partiju, kļūsim par deputātiem, dzīvosim zili zaļi, – enerģiski teica Armands, kātojot pa lielceļu.
– Nevaru es te visu tā atstāt. Māja jāpabeidz un lopiņiem saimnieku vajag.
– Kad būsi deputāts, tev villu uzcels! – iesaucās Armands.
– Redzēsi, man pēc 5 gadiem būs villa jūras krastā un skaista sieva. Tu taču arī domā kādreiz sievu ņemt, vai ne?!
– Gribētos gan, – atdzinās Jānis.- Kura gan mūsdienu sieviete ies pa kūti mocīties un dārzus ravēt?! Neviena! Mūsdienu sievietes ēst pat neprot gatavot, kur nu vēl lauku darbos iet! Paliksi vecpuišos, ja nespēsi sievai nodrošināt skaistu, vieglu dzīvi! – nerimās Armands.- Nu tad palikšu vecpuišos, neko darīt! – atcirsta Jānis.
– Laimīgu ceļu! Armanda vārdi iedūra sirdī. Jā, patiešām viņš vēl nebija saticis meiteni, kura mīlētu viņa lopiņus un ravētu viņa rozes. Vienai bija svaigi pielīmēti nagi, otrai alerģija no kūts smakas…Jānis turpināja celt māju, iekopt saimniecību, paplašināt dārzus. Ļaudis brīnījās, kur viņš tam ņem naudu un kā vispār viņam tas izdodas.
– Jo majo, priekš kā tu tā mokies?! – jautāja Māris, raugoties kā Jānis būvē aploku.
– Ne sievas, ne bērnu, priekš kam tev tas viss?! Labāk nāc ar mani iedzert kādu polšu! Man halturka šodien palaimējās, tagad esmu brīvs.
– Paldies, bet nevaru, daudz darāmā.
– Vai tev par to kāds maksā?! – jautāja Māra civilsieva Evita.
– Nē, nemaksā.- Tad kāda jēga kaut ko darīt?! – jautāja Māris.
– Kas ir tavs priekšnieks? – Evita nesaprata.
– Es pats sev esmu priekšnieks! – atteica Jānis.
Evita bija ļoti izbrīnīta, – kā tā var strādāt priekš sevis un nesaņemt par to noteiktu samaksu?!- Tev tikai darbs un darbs. A kāda jēga no tā visa?! – Fedzja atmeta ar roku un devās uz tuvāko bodi. Jānis cīnījās kā prazdams, lai viņam viss būtu. Sava maize, sava gaļa, savi dārzeņi. Tas viss sen vairs nebija modē. Ļaudis teica: „Priekš kam, ja visu taču veikalā var nopirkt?!” Lauki pamazām izmira, iznīka.
– Velti, velti tu te visu ceļ! – iesaucās Anna, ejot pa lielceļu ar lielu koferi.
– Lauki izmirst un tas ir fakts. Globalizācija, lielā globalizācija! Izdzīvos tie, kas pratīs pielāgoties!
– Uz kurieni gan tu dodies pielāgoties?! – jautāja Jānis.
– Tuvāk pilsētai. Drīz pie mums slēgs pēdējo skolu, kultūras te jau sen nekādas nav. Ko man te iesākt?! Ko maniem bērniem te darīt?!- Dzīvot, – klusu teica Jānis.- Tā nav dzīve, tā ir elle! Es saviem bērniem to nenovēlētu nekad! Es savējo dēlu izmācīšu par datoršiku, labu naudu nākotnē pelnīs, nebūs jādara melnie darbi. Bet meita man drīz strādās domē par sekretāri, esmu draugos ar priekšniecību.
– Brīnišķīgi! Lai jums izdodas! – smaidot teica Jānis.
– Tu gan esi muļķis, Jāni! – Anna bija tieša.
– Sapelēsi tu te viens pats laukos, velti tu tā pūlies! Nekas tev neizdosies, tici mani. Tas, ko tu gribi, nav iespējams. Vajag pielāgoties, sekot līdzi laikam, bet tu tāds galīgi atpalicis no dzīves. Gribi te savu biznesu?! Kas tos tavus ābolus, burkānus pirks?! Kam tavu krējumu vai gaļu vajadzēs, ja pilni veikali lētu eksporta preču! Anna bija viltīga vecene, vienmēr prata laikus atrast siltāku un ērtāku vietiņu un sekoja līdzi laikam tāpat kā jaunākajai modei. Par spīti visiem viedokļiem,
Jāņa saimniecība plauka un māja cēlās acīm redzami. Daudziem viņš deva darbu un iespējas pielikt savu roku plaukstošajā saimniecībā. Jāņa rožu dārzs jau bija liels un skaists, tikai trūka ravētājas. Tā, kā tagad viņš bija gana turīgs un respektabls, pielūdzēju viņam netrūka. Taču nebija nevienas, kas bez īdēšanas un lāstiem ravētu viņa rozes. Dāmas bieži bija pārāk augstās domās par sevi un jutās viņa mājā kā gaspažas, nevis saimnieces.
Viņu runas bija tukšas tāpat kā viņu skaistums, – aiz lokām un lūpu krāsas nebija nekā, pie kā varētu pieķerties sirds, dvēsele un prāts. Jānis ļoti mīlēja atpūsties pie dabas, viņam ļoti patika makšķerēt. Tomēr pa visiem šiem gadiem viņš nebija saticis nevienu, kuru varētu maigi glaust pie krūts skaidrā mēnesnīcas naktī zvaigznēs skatoties. Viena steidzās ātrāk iztukšot vīna pudeli, otra tarkšķēja bez mitas, trešā sāka vulgāri uzmākties, ceturtā no sevis tēloja nepieejamo un nesasniedzamo… Viņas neredzēja ne zvaigznes, ne debesis, ne sauli, ne Jāņa dvēseli. Labi, ka Jānim bija suns. Ar Džeriju varēja runāt par visu, Džerijs klusēja, kad saimnieks alka klusumu un uzticīgi bija blakus kā labos, tā sliktos laikos.
– Tu neiesi?! – izbrīnīti jautāja Jēkabs, kad Jānis laimīgs makšķerēja.-
Uz kurieni man būtu jāiet?! – brīnījās Jānis.- Kas tu ziņas neklausies un internetu nelieto?!
– Godīgi sakot, man tam nav laika. Ceļos agri no rīta un tā līdz vēlai naktij. Darba daudz. Vakarā gribas tikai vienu – ātrāk pie miera. Svētdienās, kā redzi, makšķerēju.
– Nu tu galīgi… – Jēkabs bija sašutis.
– Šodien Rīgā liels mītiņš! Valdība jāmaina! Ir jāpiedalās!
– Veiksmīgi jums! – rāmi atteica Jānis, iemetot ūdenī āķi ar tārpu. – Šodien labi zivis ķeras.- Štrunts ar tām zivīm, kad vara mainās! – attrauca Jēkabs un žigli aizskrēja.Viņam nopakaļ čakli tecēja kāda sirma vecenīte.
– Uz kurieni tad tu tā steidzies, Almas tant?! – interesējās Jānis.- Uz mītiņu, uz mītiņu!- Par ko būsi, vai pret ko?!
– Vēl nezinu, neko nezinu. Galvenais ir piedalīties! – attrauca Almas tante, steidzoties uz autobusu. Gāja gadi, Jāņa dārzs kļuva aiz vien plašāks, aiz vien košāks, aiz vien dažādāks. Tajā auga sulīgi āboli, saldas vīnogas, skābie ķirši, zeltainās plūmes, smaržīgās zemenes… Kā tik te nebija! Vieglāk būtu uzskaitīt to, kā nav, nekā to, kas bija. Jānis tagad gatavoja dažādus vīnus, sukādes, kompotus un ievārījumus.
Pie viņa strādāja daudz cilvēku. Viņa govis deva treknu pienu, tapa gardi sieri. Ganībās lēkāja lekni jēri, aizgaldā rukšķēja resni vepri. Viss plauka un zēla. Daudzi nemaz neticēja, ka Jānis to visu sasniedzis saviem spēkiem. Ļaunas mēles mēļoja, ka Jānis ir izbijis bandīts, sazadzies, atmazgā netīru naudu, izmanto vergu darbu utt. Daudziem ļoti skauda, ka noplukusī saimniecība plaukst un zeļ.
Jānis mēdza rīkot skaistus svētkus, kuros skanēja burvīga mūzika un galdi lūza no ēdienu daudzveidības. Skauģi domāja, kā Jāni iegāzt, kā viņam ieriebt. Sievietes tagad bariem vien skrēja pakaļ Jānim, tomēr viņš vēl nebija saticis to vienīgo, kas mīlēs viņa rozes, zemi, dārzus un lopus kā viņu pašu.
– Mēris, mēris, mēris! – brēca kāds jauns puisietis, skrienot pa lielceļu.
– Rīgā ir jaunās zāles pret mēri, brauciet visi uz Rīgu, zāles dod par velti!
– Kādas vēl zāles, kāds vēl mēris?! – brīnījās Jānis.- Nu tu galīgi esi no dzīves atpalicis! Visi taču mirst! Tu ziņas neskaties?!Jāņa saimniecībā neviens vēl nebija nomiris. Tiesa, daudzi no viņa saimniecības izdzirdot par mēri nometa savus darba rīkus, aizbrauca uz Rīgu un vairs neatgriezās. Jānis nezināja, kur viņi palikuši, droši vien galvaspilsētā atraduši vieglākus un tīrākus darbus ar daudz lielākām algām nekā pie viņa.
Lai gan visapkārt daudzi kladzināja par mēri, Jānis mierīgi turpināja iesāktos darbus. Viņš priecājās par lielām un skaistām olām, kuras izdēja viņa vistas, par skaisto magnoliju pie viņa brīnišķīgās mājas, par saullēktiem un saulrietiem, par visu, ko Dievs deva.
– Karš! Ir sācies karš! – skaļā, histēriskā balsī brēca Zenta, skrienot pa lielceļu. Viņai padusē bija iespiests plakāts un rokās karodziņi.
– Kur karš, kāds karš?! – taujāja Jānis.- Tu ziņas neskaties, vai?!
– Godīgi sakot, man tam nav laika, bet dzirdējis esmu par bruņošanos.
– Kaimiņu zemē ir sācies karš! Visiem ir jāpiedalās! Visiem! – aktīvi aģitēja Zenta.
– Arī man?! – brīnījās Jānis.
– Protams, ka arī tev! Neviens nedrīkst palikt malā. Mums ir jācīnās par demokrātiju un savu valsti!
– Bet es visu mūžu te cīnos! – iesaucās Jānis.
– Ja nāks manā sētā, dabūs pa pauri, es to garantēju!- Tad tu esi par vai pret?! – jautāja Zenta.
– Es esmu par mieru. Mieru cilvēku prātos un sirdīs.
– Tātad tu neesi par karu?!- Nē, protams, nē. Es esmu par mieru.
– Tātad tu esi pret karu, – norūca Zenta un pazuda lielceļa putekļos. Pa nakti kāds uz Jāņa mājas durvīm bija uzrakstījis „Valsts nodevējs”. Nācās pirkt krāsu un aizkrāsot nejēdzīgo uzrakstu. Jānis nesaprata, kurā vietā viņš ir noziedzies.
Kamēr ļaudis juka prātā dēļ kara, Jānis turpināja iesāktos darbus. Viņš uzņēma savā mājā bēgļus, deva tiem pajumti, darbu un maizi. Viņam nebija laika skraidelēt apkārt ar plakātiem un karogiem, dziedot dziesmas un slavējot karu. Jānim bija jāslauc govis, jāiekopj zeme, jānovāc raža. Viņš slavēja Dievu, nevis karu. Viņš nereklamējās un neizrādījās, viņš vienkārši turpināja savus daudzos darbus, kuri nekad nebeidzās.
– Pasaules gals! Glābjas, kas var! – skanīgā balsī kliedza jauna meitenīte, skrienot pa lielceļu.
– Uz kurieni ta mukt?! – jautāja Jānis, ar dārznieka šķērēm apcērpot krūmu.
– Es nezinu! Jābēg! Ir jābēg, citādi būs beigas, visiem beigas!
– kliedzot meitēns pazuda aiz kalna.Jānis mierīgi noģērba savus zemainos cimdus un palūkojās debesīs. Patiešām, debesis šodien bija ļoti draudīgas. Melni, baisi mākoņi kā smags vāks sedza visu debess jumu. Lai gan Jānis nebija no bailīgajiem, viņu nokratīja nejauks drebulis. Sadzinis visus lopiņus kūtī, vīrietis aizvēra ciet logus un durvis. Lai gan viņa mājā dzīvoja daudz ļaužu, Jānis šovakar spilgti izjuta savu dziļo vientulību. Neviens jau no cilvēkiem viņu nesaprata un nejuta, kā vien suns un kaķis…
Naktī izcēlās briesmīgs negaiss. Viss ārā dārdēja un sprakšķēja, zibeņu spožās gaismas lējās kā liesmas no debesīm. Pazuda elektrība, nācās degt sveces. Piepeši kāds klauvēja pie durvīm. Jānis sākumā domāja, ka viņam tikai izlikās, ka laukā trokšņo tikai vējš. Tomēr klaudzieni atkārtojās, tie kļuva aiz vien izmisīgāki. Jānis devās atvērt, lai redzētu, kas gan tādā nelaikā var klīst apkārt.
Atvēris durvis, viņš ieraudzīja galīgi izmirkušu un nosalušu sievieti.- Tūlīt pat nāc iekšā! – viņš iesaucās, paverot plašāk durvis. Viņa ienāca. Suns uzreiz piesteidzās svešiniecei klāt un pazemībā nolaizīja viņas trīcošo roku. Jāni tas izbrīnīja, jo viņa Džerijs nebija laipns pret svešiniekiem.- Nāc pie kamīna sasildīties, – aicināja Jānis.
Svešiniece klusējot apsēdās uz jērādiņas pie kamīna un kā sastingusi raudzījās uguns liesmās. Savādi, bet kopā ar svešinieci mājā ienāca vēl nebijis miers. Parasti jau cilvēki, kas dzīvoja Jāņa lielajā mājā, viņu neklausīja uz vārda. Bija jāatkārto vairākas reizes, tad jālamājas, lai darbi tiktu izdarīti.
Taču šoreiz gan bez ierunām, Viņš sievietei atnesa sausas, tīras drēbes, un uzvārīja smaržīgu aveņu tēju. No rīta viss bija noskaidrojies. Pasaule bija tīra un skaidra kā jaundzimis bērns. Jāņa sirds bija pilna vēl nebijuša prieka. Viņš devās sameklēt svešinieci un atrada viņu savā rožu dārzā ravējam.
Nometusies uz ceļiem melnzemē, sieviete ar patiesu mīlestību ravēja viņa rozes, priecājoties par katru ziedu. Ikvienu rozīti viņa aplūkoja, pasmaržoja, noglāstīja pirkstu galiņiem. Jāņa sirds ietrīcējās sen gaidītās jūtās. Jā, tā ir viņa, – sieviete, kuru viņš visu dzīvi gaidījis. Svešiniece viņam uzsmaidīja, nosaucot savu vārdu.
Savādi, bet viņš jau zināja, kā viņu sauc. Tā, it kā viņa viņam būtu lemta kopš dzimšanas. Mīlestības dzirksts uzliesmoja abu sirdīs vienlaicīgi un ļoti, ļoti spēcīgi.
– Es pagatavoju mums brokastis, – teica Jānis.
– Es domāju, ka tu vēl guli, atpūties no ceļa…
– Es pamodos līdz ar sauli, nespēju vairs iemigt un devos aplūkot tavus skaistos dārzus. Jānis bija patiesi laimīgs. Beidzot bija kāda, kurai gatavot rītos brokastis un kura ar mīlestību ravēs viņa rozes.
Līga Slišāne
2022.gads