Smags jautājums …es pat teiktu ļoti smags.
Kad šodien man jautāja, kāpēc neprecos, es vairs nesamulsu un nestostījos, neiegāzos mazvērtības kompleksos kā bezdibenī. Da nu na…!!!
Es atbildēju, ka neesmu satikusi gudru vīrieti, kurš mani mīlētu un kuru mīlētu es, bet debīliķu, kas čakarēs mani un nervus, man nevajag!!! Priekš kam?!
Kā vārdā?! Seksa vārdā?! Da, nu! Ļambaki jau visi ir vai nu pusimpotenti, vai impotenti, gultā nekam nederīgi tāpat kā ikdienā un visās citās jomās!
Mūsdienās ir ļoti augsti šķiršanās rādītāji, daudzi pat nenodibina savas attiecības oficiāli, jo domā, ka tāpat būs jāšķiras. Protams, štamps pasē vai laulība baznīcā negarantē ne mīlestību, ne ilgtspējīgas attiecības. Vispirms ir vajadzīgi pamati, kurus ieliek pāris. Taču mūsdienās tādi pamati ir ārkārtīgi reta parādība.
Man patīk vīrieši. Ar orientāciju man viss kārtībā. Kas ir vīrietis?! Tas ir gudrs cilvēks, kas ir spējīgs būt patstāvīgs un neatkarīgs, kurš ciena un mīl savu sievieti, var aizstāvēt savu ģimeni un dzimteni. Vīrieša tuvumā es vienmēr jūtos drošībā. Es vienkārši zinu, ka neviens man nenodarīs pāri.
Tā ir arī drošība par rītdienu – īsts vecis vienmēr kaut ko izdomās. Īsts vecis ir radošs un tas izpaužas visās jomās. Īstā vīrietī ir nenormāli interesanti klausīties. Viņa viedokli tu vienkārši pieņem un respektē. Tu viņu cieni, jo viņš ir cienījams.
Mūsdienu cilvēks ir izmetis mēslainē senču gudrības, – ko gan viņi varēja zināt, viņiem nebija ne interneta, ne mobilo, mēs esam gudrāki. Tā paaudžu mantojums ir atmests un civilizācija kā niķīgs bērns rada riteni no jauna. Vai vispār mūsdienās ir iespējams izveidot ilgtspējīgas attiecības?! Tas ir sarežģīti. Jo attiecības tiek sāktas ne no tā gala, no kura būtu jāsāk.
Dabā viss notiek dabiski, – mēs redzam, kā dzīvnieki nārsta laikā nopūlas, aplido, būvē ligzdiņas, lai piesaistītu partneri, līdz atrod sev īsto pāri un mīlestību. Jā, mīlestība dzīvnieku pasaulē ir tik pat dabiska lieta kā elpošana. Bez tās nav ne dzīves, ne dzīvošanas.
Cilvēku pasaulē mīlestība tiek pielīdzināta šizofrēnijai, jo tas nav normāls stāvoklis. Patiešām nav. Ir pat hipotēzes, ka mīlestība ir psihiska slimība. Šīs neparastās jūtas izraisa eiforiju un cilvēka psihe jeb dvēsele spēj pacelties augstu debesīs. Šo stāvokli raksturo kā rozā briļļu periodu, kad cilvēks pēkšņi ierauga, cik zāle ir zaļa, sajūt kā smaržo siens, aizrautīgi skatās zvaigznēs, it kā tās būtu ieraudzījis pirmo reizi.
Normālā stāvoklī cilvēks tādus niekus ikdienas steigā pat nepamana. Zāle, kā jau zāle, siens kā jau siens un skrien pa dzīvi, redzot tikai dubļus zem savām kājām. Mīlestība spēj cilvēku gremdēt arī elles dzīlēs, – piedzīvojis nodevību, sāpes, vilšanos, cilvēks patiešām nonāk ellē, kur ir baisi. Protams, tie nav normāli stāvokļi un mūsdienu cilvēks tos negrib. Senāk ļaudis rakstīja mīlestības vēstules, duelējās mīļotās dēļ un taisīja pašnāvības, zaudējot mīļoto. Mūsdienās tā notiek reti, jo cilvēki ir kļuvuši daudz lielāki egoisti. Tagad cilvēks pirmkārt domā, kādu labumu es sev iegūšu šajās attiecībās. Akla mīlestība vairs nav modē. Brīvā seksa pasaulē mainīt partnerus vairs nav nekādu problēmu. Senāk tā nevarēja.
Cilvēki, kuri daudzus gadus ir sēdējuši iepazīšanas saitos, stāsta, ka mūsdienās iepazīšanās notiek tā, ka cilvēki apmainās ar dzimumorgānu bildēm un bankas kontu izrakstiem, pirms doties uz randiņu. Ja tie apmierina, tad notiek randiņš. Tā dara prātīgākie, lai pēc seksa nebūtu vilšanās, ka izmēri neīstie un konta bilance neatbilst cerētajai. Visprātīgākie gan paprasa izziņu no ārsta, vai nav veneriskos slimību un pasi, vai potenciālais partneris nav krāpnieks.
Ja nav nekādas mīlestības, ir tikai aprēķins. Cik man būs, ko tu man dosi, cik daudz?! Nu, ar to iesākas pirmais randiņš. Sekss jau sen nav nekas īpašs. Nieks vien ir,
ko var ar jeb ko un jeb kur. Kas man par to būs, ja dzīvošu ar tevi?! Jā, cilvēki „mīl” statusus, mašīnas, amatus, naudu. Da, nu! Tad jau arī nav nekādu problēmu
iet un šaut pa cilvēkiem. Pieļauju, ka daudziem sabombardēto lielveikalu vairāk žēl!
Mūsdienu lielās steigas laikmetā nav laika tādiem niekiem kā aplidošanai, otra iekārdināšanai, nemaz nerunājot par otra cilvēka iepazīšanu. Neatņemama pavedināšanas sastāvdaļa ir alkohols, – tas atraisa, atslābina, pasteidzina kāroto seksu. Parasti attiecību sākumā šī iemīlēšanās ir. Vismaz no viena partnera puses. Taču mīlestība parasti jau tiek agri nokauta, pašā saknē. Nokaut to ir ļoti viegli, – ar sānsoli, nievām, zāģēšanu, pazemošanu.
Agrāk zinātnieki rakstīja, ka iemīlēšanās periods ilgst pus gadu, vēlāk jau rakstīja, ka 2 gadus, bet tagad esot atklājuši, ka tomēr ir partneri, kuri spēj to saglabāt visu mūžu. Jā, ja vispirms ieliek pamatus un nenocērt mīlestību pašā saknē. Tiešām ir pāri, kuri pēc 10, 20 un pat 60 kopā pavadītiem gadiem uzvedas kā tik tikko iemīlējušies, – sadošanās rociņās, maigi skatieni, ilgas pēc otra, ja viņš ir prom. Arī kaisle nekur nav pazudusi. No malas tādi pāri izskatās kā brīnums. Jo ir pierasts, ka pāris uzvedas kā divi svešinieki.
Jā, jūtas pazūd ātri. Kad tiek ar lielu steigu apmierinātas seksuālās dziņas, rozā brilles krīt. Pavisam ātri partneris, kurš šķita skaists un seksīgs, vairs tāds nav. Pēkšņi tiek pamanīta neglītā kārpa uz kakla, nesmukā riepa, sirmie mati deniņos. Fui! Cilvēks – egoists uzreiz sāk domāt, ka ir pelnījis kaut ko labāku, smukāku, seksīgāku. Attiecības mēģina glābt ar liekā svara nomešanu, kārpas noņemšanu, sirmo matu piekrāsošanu, plastiskajām operācijām, bet… bet nekas no tā nemainās. Dīvaini, vai ne?!
Mīlestība – visskaistākās jūtas, kas paceļ spārnos, bet arī padara tik vāju! Mīlestības priekšā Tu nevari izlikties un tēlot, nevari būt nesatricināms ciniķis. Mīlestība izģērbj Tevi pliku un padara par muļķi, traku muļķi. Jā. Taču tieši šīs cēlās jūtas liek iztaisnot muguru, atbrīvot plecus un dziedāt, jo sirds pilna! Dziesmas un gaviles plūst pār Tavām lūpām liegi…Pavisam drīz puķes dzīs savus asnus un saplauks rozes. Un dievišķais būs visapkārt. Katrā ziedā, smilgā, taurenītī, zirneklītī. Vajag tikai spēt ieraudzīt! Es noreibšu rožu, liliju, ievu, liepu un daudzu citu ziedu, koku burvībā.
Ja vēl ārējos defektus var labot, tad iekšējos – nereāli, jo tavā priekšā ir personība ar saviem ieradumiem, niķiem un stiķiem, tarakāniem galvā. Kad seksa kaifs zūd, viss sāk besīt. Besī viņas balss, tas, ka viņa pļerkst pa telefonu, viņas ieradums nospiest tējas maisiņu. Besī viņa nomestie krekli, besī viņa draugi un tas, kā viņš pie galda ēd. Te, protams, sākas skandāli un strīdi. Izrādās, abiem nav ne kopīgu mērķu, ne interešu – divi svešinieki, kuri nemaz nepazīst viens otru, kuriem vienam par otru bija lielā ilūzija, kura nu ir izšķīdusi sadzīves sīkumos. Te arī neko vairs neglābj sekss, kas bija attiecību sākums un pamats. Pat tehniski izcils izpildījums neglābj no kraha. Skūpsti, apskāvieni un glāsti bez sajūsmas un entuziasma, – tikai pienākuma pēc, tikai, lai izpatiktu partnerim. Otrs, to, protams, jūt. Vispirms piever uz to acis, bet jūtas stulbi. Ikdienā, protams, nav ne apskāvienu, ne skūpstu. Tie ir tikai tāda piedeva seksam.
Ticība tam, ka kaut reiz mūžā vēl ar kādu pa īstam skūpstīšos, ir neatgriezeniski nosprāgusi. Var būt pārdoti skūpsti, var būt dzēruma sūkšanās, var būt ar varu nozagti skūpsti, bet ne tie, kas ir pa īstam. Pirms miega jau otro nakti kāds mani skūpsta.
Nav ne jausmas, kas. Un tam nav nozīmes. Mēģinu atcerēties, kad ar patiesu prieku skūpstījos. Izrādās, studiju gados.
Tas bija tik sen!
Daudzi pat nesaprot vārda – ‘samīļo’ nozīmi, automātiski domājot, ka tas ir sekss, nevis maigs apskāviens. Tas ir tāpēc, ka mīļuma izpausmes nekad nav redzējis pie saviem vecākiem vai pats nav bērnībā saņēmis glāstus un skūpstus. Tādās attiecībās nereti bērni tiek audzināti kā dārzeņi dārzā vai sivēni aizgaldā, – tiek dots ēdiens, aprūpe, bet ne mīļums un sarunas.
Ilgtermiņa attiecības sākas ar draudzību. Vispirms cilvēki viens otru iepazīst. Tas ir skaists laiks, kad tiek nodibināta otra gaume, hobiji, labās un sliktās īpašības. Tas ir arī brīnišķīgais otra iekārdināšanas, pavedināšanas, sapņu un ilgu laiks. Ja mīli cilvēku, tad mīli arī viņa tarakānus. Ja šī mīlestība ir, tad riepa uz vēdera būs kārdinoša un skaista, kārpa uz kakla jauka, bet iesirmie mati deniņos sildīs sirdi. Ja cilvēku mīl, tad vienkārši viņu mīl – ar visu lieko svaru, dīvainībām, riebīgo raksturu. Vienkārši mīl.
Droši vien daudziem šķitīs, ka es fantazēju un runāju par neiespējamo, jo rozā briļļu krišana un riebuma parādīšanās pret partneri ir neizbēgama dzīves īstenība un norma. Jā, priekš tiem, kuri nemīl un viņiem obligāti jārēķinās ar to, ka daiļais princis vai princese drīz pārvērtīsies par riebīgu krupi. Lai tādu vilšanos nepiedzīvotu, daudzi jau uzsāk attiecības ar riebīgo krupi. Iemeslu tam netrūkst, – naudas dēļ, seksa dēļ, statusa dēļ. Jūtu iztrūkums jau pašā sākumā garantē egoistiskajam cilvēkam dvēseles mieru – nebūs nekādas vilšanās, jo partneris ir izvēlēts nevis ar sirdi, bet ar prātu. Labi pelna, nav gluži nesmuks, raksturs labs. Ir OK. Te nav arī nekādu jūtu kritumu vai bēgumu, – ne laimes, ne sajūsmas, ne sirdssāpju – vienkārši ērti.
To dzīvi, kas man ir atlikusi, vēlos nodzīvot ar baudu un jēgu. Man nav jāpacieš stulbums un ļaunums, man nav jāpieņem sātanistu diktēti dzīves noteikumi, man nav nevienai padlai jāpielāgojas! Šo atlikušo dzīves daļu es vēlos dalīt tikai ar tiem cilvēkiem, kas mani bagātina, nevis iztukšo, ar kuriem ir iespējams dialogs, kuru kritika liek man augt, nevis visam atmest ar roku.
Manā dzīvē būs tikai tādi cilvēki, kurus prieks redzēt un dzirdēt, nevis kuri jāpacieš sakostiem zobiem, kuru dēļ jāizdzer 100 grami, lai spētu paciest viņu runas, klātbūtni, ģīmjus – totālo, ļauno tukšumu, kas maskēts ar pārgudrību un augstprātību.
Manā dzīvē būs tikai Dieva, ne velna doti cilvēki. Punkts.
Cilvēks-egoists meklē ērtas attiecības. Kur pašam būs ērti un komfortabli. Kā būs otram, pofig, ka tik pašam labi, ka tik tas otrs man dod to, ko es gribu. Ir tādas ērtās sievas, kuras vīri nekad nepamet, jo viņas izliekas neredzam daudzos sānsoļus, pacietīgi gaida, kad vīrs izies no zapoja, visu pacieš, klusu raudot spilvenā. No tādas sievas neviena super skaistule nespēs atvilināt vīru. Un ērtie vīri, kuri klusi dus zem sievas tupeles, nes mājās naudu un piedot visu, tai skaitā daudzos sānsoļus, remdējot sāpes ar grādīgo vai glābjoties darbā.
Arī tādus vīrus sievas nepamet, jo viņi nodrošina viņām komfortu un ļauj dzīvot tā, kā pašām tīk. Tas jau arī ir tas ideāls, pēc kura tiecas mūsdienu cilvēks – lai partneris būtu ērts un visas viņa vajadzības tiktu apmierinātas. Tāda domāšana tikai un vienīgi par sevi pašu mīļo. Taču, kad satiekas divi egoisti, kuri abi grib komfortu, šķiršanās ir neizbēgama, – neviens nav gatavs kaut ko ziedot otra vai ģimenes dēļ. Es te nerunāju par sevis upurēšanu otra dēļ, es te runāju par savu iegribu atmešanu otra dēļ. Ērtie vīri un sievas ir tie, kuri upurē sevi un egoistam tas ir lielisks kandidāts.
Kur paliek mīlestība?! Mīlestība nelaužas slēgtās durvīs un nepaliek tur, kur valda egoisms.
Līga Slišāne
2021.gads